Vai kristietības ieviešana Latvijas teritorijā iznīcina vietējo kultūru un tradīcijas?

Piekrītu Montai. Kristietības ieviešana Latvijas teritorijā mums atnesa jaunus svētkus, tradīcijas, kas vienoja cilvēkus un deva jaunas tradīcijas, nevis iznīcināja esošās. 

Kāds liktenis piemeklē Romas impēriju – tā tiek iznīcināta vai pāraug jaunā kvalitātē?

Impērija (no latīņu: imperium - vara) ir tāda valsts forma, kurā lielas, spēcīgas valsts vara ir koncentrēta viena cilvēka - imperatoram - vai nelielas grupas rokās. Impērijām ir raksturīga apkārtējo zemju un tautu pakļaušanas tieksme. Pakļauto teritoriju pārvaldi pēc iekarošanas veic centram pakļauti pārvaldnieki.

Par to, kad tika gāzta Romas impērija, domas dalās. Vieni apgalvo, ka Romas impērija beidza pastāvēt 476.g., kad tika gāzts pēdējais Rietumromas imperators Teodesijs I. Savukārt citi autori par beigām traktē Austrumromas, jeb Bizantijas impērijas beigas — 1453. gadā, kad tās galvaspilsētu Konstantinopoli ieņēma Osmaņu impērijas karaspēks.  

Roma bija iekarojusi daudz valstu, tāpēc ar laiku kļuva grūtāk valdīt par tām. Manuprāt, Romas impērija tika iznīcināta. Tas, ka pēc tam Roma atguva savas teritorijas un neatkarību un visi bija laimīgi, nenozīmē to, ka Romas impērija ir pāraugusi jaunā kvalitātē. Impērija tā vairs nav. Nav barbaru, kuri ierobežotu iedzīvotājus, nav vairs pakļautības, kā arī nav vairs paša imperatora. Vai tiešām to būtu jādēvē par pāraugšanu jaunā kvalitātē? Protams, ja runātu caur puķēm, tad kā piemērus šai kvalitātei varētu dot- svaigam sieram nav tik liela vērtība kā pūdētam, tāpat arī vīnam, kurš vairāk gadus nekā citi ir nostāvējis, būs lielāka vērtība. Tomēr, ne šajā gadījumā es gribētu to pielīdzināt Romas impērijai. Tās tomēr ir divas dažādas lietas. Romas impērija tika iznīcināta. Un vēlāk radās Roma, kā pati par sevi pastāvoša pilsēta. Ar jaunu kvalitāti, un ar savu Romas impērijas vēsturi. Tas, vai tā ir jauna kvalitāte pateicoties Romas impērijai, vai nē, es nespriedīšu, tomēr mans uzskats vairāk sliecas uz iznīcību. 

Viduslaiku sabiedrība – kam tic un seko ļaudis viduslaiku Eiropā?

Viduslaikos cilvēki bija ļoti kristīgi. Ticēja Dievam, baznīcai un darīja visu, lai pēc nāves nonāktu paradīzē, nevis ellē. Liela nozīme bija nodevām, kuras cilvēki maksāja baznīcai, lai tā 'atlaistu' no grēkiem. Protams, bagātākajiem un ietekmīgākajiem bija lielāka iespēja pēc nāves nokļūt paradīzē, toties parastajiem cilvēkiem bija jādara viss iespējamais, lai nenokļūtu ellē.
Manuprāt, tajos laikos zem vārda kristietība slēpās vārds ar lieliem un trekniem burtiem- bizness. Cik ērti dzīvot bija garīdzniekiem, kurus nemitīgi uzpirka, kuriem maksāja tikai par to, lai viņi kaut kā mistiski sazinātos ar Dievu un atlaistu grēkus.
Viduslaiku cilvēki nedzīvoja tagadnē, kas man šķiet ļoti muļķīgi. Viņi dzīvoja tam, lai pēc nāves iestāšanās viņam būtu labi. Bet vai 'tagad' ir labi, nevienam tas neinteresēja. Nekas viņu dzīvēs nenotika, viss bija pierasts. Cilvēki to vien darīja kā gaidīja, kad beidzot mirs.
Kāds man ir uzskats par šādu sabiedrību? Negribas jau tā atklāti teikt, bet viduslaiku cilvēki bija stulbi, naivi un muļķīgi. Vienmēr esmu sacījusi, cik briesmīgi ir dzīvot tam, lai pēc 10 gadiem vai, vienalga, 100 gadiem, būtu labi. Eksistēt šobrīd, lai vēlāk dzīvotu. Kam tas ir vajadzīgs? Viduslaiku cilvēks neprata izmantot laiku, neprata dzīvot, toties viņi prata gaidīt.
Kopsavilkumā es varu secināt to, ka viduslaikos vislielākā nozīme bija baznīcai, kristietībai un pēcnāves dzīvei. Vismaz tā lēma paši viduslaikos dzīvojošie cilvēki

Ja esi Romā uzvedies kā romietis. Ko nozīmē būt romietim?

 Mācību stundās par Romu man visvairāk atmiņā palika tieši šī vergu būšana. Nezinu kāpēc un nezinu, vai tas ir labi vai slikti, tomēr tas man lika aizdomāties par kaut kāda veida diskrimināciju un par cilvēku iedalīšanu kārtās.
Tā kā visur tika nodarbināti vergi, tad brīvam cilvēkam Romā atrast darbu nebija viegli. Brīvie romieši fizisku darbu uzskatīja par pazemojošu. Lai Romas turīgie pilsoņi varētu dzīvot pārticībā, bet nabadzīgie iztikt bez darba, viņu vietā vajadzēja strādāt vergiem.

Pēc daudzajiem kariem vergu tirgos ieplūda liels skaits karagūstekņu. Tajos varēja nopirkt dažādu profesiju cilvēkus. Vergus piegādāja arī jūras laupītāji. Cena bija atkarīga arī no verga vecuma, veselībs un izglītības. Lielākā daļa vergu maksāja 300-500 denāriju, bet izglītotie vergi bija dārgāki. 

 Vergus iegādājās tirgū. Vergi ir cilvēki. Cilvēkus iegādājās par naudu. Cilvēkus pirka. Jā, tieši tik absurdi tas izklausās man. Smieklīgi gan liekas, kā cilvēkam var noteikt vērtību? Romieši, kā redziet, to varēja izdarīt.

Vergi bija sava kunga īpašums – viņa manta. Īpašnieks varēja vergus tirgot, pārdot, dāvināt, sodīt, pat nogalināt, arī atlaist brīvībā.

 Vergu dzīves apstākļi atšķīrās. To noteica gan tas, kādu darbu vergs darīja, gan kunga raksturs. Tomēr neviens vergs nebija pasargāts no saimnieka vai saimnieces dusmām. Par pārkāpumiem vergus varēja sodīt – nopērt, nedot ēst, nosūtīt uz raktuvēm vai gladiatoru skolu. Tikai verga saimnieka ziņā bija ārstēt vai neārstēt slimu vergu. Smagi slimos vergus drīkstēja aizvest uz Eskulapa salu Tibrā un atstāt.

Es pat nezinu, kā šīs rindkopas varētu raksturot, jo tas nav nekādā ziņā pareizi. Civēks ir nenosakāma vērtība un viņš nevar piederēt vai nepiederēt.
Romietim būt nav viegli, it īpaši tad, ja tev nav paveicies un tu esi piedzimis vergu ģimenē vai kādā citā veidā pārtapis par vergu. Pat ja es būtu no saucamās "augstās" šķiras, lai kā es arī citreiz gribētu slinkot, es to nevaru. Manuprāt darbs ir sevis pierādīšana, nevis tas, cik labi to paveic kāds cits tavā vietā. 
Un vēl gribētu piebilst.. ja vergiem ir sava cena.. tad tos noteikti nepārsniedz "augstās" šķiras cilvēki. Jo vienīgais ar ko viņi ir īpaši, ir aristokrātu asinis. Manās acīs tām nav liela vērtība.

Senās Grieķijas kultūras mantojuma nozīme mūsdienās. Vai senie grieķi spētu iederēties mūsdienu sabiedrībā?

Daudzi tiecās apmeklēt valsti, kurai bija lemts kļūt par Eiropas civilizācijas šūpuli. Grieķija arī tiek dēvēta par „dievu un varoņu valsti". Pētot arī sīkāku informāciju par pašiem grieķiem, varu secināt, ka grieķi lepojās ar visu, kas ir saistīts ar viņu gadsimtu ilgo vēsturi. Viņi neiznīcina pieminekļus, nenolād savu pagātni, bet vienmēr un visā jūt sevi par seno helēņu pēctečiem.

Senās Grieķijas kultūra ir viennozīmīgi ļoti spēcīgi ietekmējusi mūsdienu pasauli un cilvēku skatījumu uz dažādām lietām.

Viena no nozīmīgākajām vērtībām ir Atēnu politiskais skatījums – demokrātija.

Arī jauns skatījums uz cilvēku kā galveno vērtību nenoliedzami lika cilvēkiem domāt – filozofēt. Šī filozofēšana ietekmēja ne tikai senās Grieķijas pasauli, bet arī tagadnes cilvēka redzējumu, ētiku, pasaules uztveri. Varētu teikt, ka šajā mīlestībā pret domāšanas mākslu ir likts pamats visai mūsdienu filozofijai.

Māksla

Kā vienu no nozīmīgajiem mantojumiem nevar nepieminēt grieķu sasniegumus literatūrā un dramaturģijā. Tajā laikā ir sarakstītas lugas, kuras tiek iestudētas pat mūsdienās! Literatūra, savukārt, ir sasniegusi jaunu attīstības stadiju sākot jau ar Homēra eposiem, kas tiek atzinīgi novērtēti joprojām, līdz pat dzejai un lirikai.

Vai senie grieķi spētu iederēties mūsdienu sabiedrībā? Manuprāt, skaidri redzams ir tas, ka uz šo jautājumu būs pozitīva atbilde. Tāpat kā senie grieķi vēlējās attīstīt savu valsti un padarīt to pēc iespējas labāku, tāpat arī mūsdienās cilvēki cenšas radīt ko jaunu, lai jaunais nomainītu veco un šīs pārmaiņas dotu labumu gan cilvēkiem, gan valstij. Senajiem grieķiem ļoti patika filozofēt, un šī folozofēšana ir pāraugusi veselā zinātnē, kuru var pamanīt arī mūsdienās.

Šobrīd mēs dzīvojam tā, kā, manuprāt, senie grieķi vēlējās dzīvot, tāpēc arī viņi spētu izdzīvot mūsdienu sabiedrībā. Cilvēkam un viņa domām ir dota liela brīvība, tie ierosina dažādas idejas, kas spēj padarīt mūsu sabiedrību vēl labāku. 

Arhitektūra

Grieķu alfabēts