Viduslaikos cilvēki bija ļoti kristīgi. Ticēja Dievam, baznīcai un darīja visu, lai pēc nāves nonāktu paradīzē, nevis ellē. Liela nozīme bija nodevām, kuras cilvēki maksāja baznīcai, lai tā 'atlaistu' no grēkiem. Protams, bagātākajiem un ietekmīgākajiem bija lielāka iespēja pēc nāves nokļūt paradīzē, toties parastajiem cilvēkiem bija jādara viss iespējamais, lai nenokļūtu ellē.Manuprāt, tajos laikos zem vārda kristietība slēpās vārds ar lieliem un trekniem burtiem- bizness. Cik ērti dzīvot bija garīdzniekiem, kurus nemitīgi uzpirka, kuriem maksāja tikai par to, lai viņi kaut kā mistiski sazinātos ar Dievu un atlaistu grēkus.
Viduslaiku cilvēki nedzīvoja tagadnē, kas man šķiet ļoti muļķīgi. Viņi dzīvoja tam, lai pēc nāves iestāšanās viņam būtu labi. Bet vai 'tagad' ir labi, nevienam tas neinteresēja. Nekas viņu dzīvēs nenotika, viss bija pierasts. Cilvēki to vien darīja kā gaidīja, kad beidzot mirs.
Kāds man ir uzskats par šādu sabiedrību? Negribas jau tā atklāti teikt, bet viduslaiku cilvēki bija stulbi, naivi un muļķīgi. Vienmēr esmu sacījusi, cik briesmīgi ir dzīvot tam, lai pēc 10 gadiem vai, vienalga, 100 gadiem, būtu labi. Eksistēt šobrīd, lai vēlāk dzīvotu. Kam tas ir vajadzīgs? Viduslaiku cilvēks neprata izmantot laiku, neprata dzīvot, toties viņi prata gaidīt.
Kopsavilkumā es varu secināt to, ka viduslaikos vislielākā nozīme bija baznīcai, kristietībai un pēcnāves dzīvei. Vismaz tā lēma paši viduslaikos dzīvojošie cilvēki
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru