Vai kristietības ieviešana Latvijas teritorijā iznīcina vietējo kultūru un tradīcijas?

Piekrītu Montai. Kristietības ieviešana Latvijas teritorijā mums atnesa jaunus svētkus, tradīcijas, kas vienoja cilvēkus un deva jaunas tradīcijas, nevis iznīcināja esošās. 

Kāds liktenis piemeklē Romas impēriju – tā tiek iznīcināta vai pāraug jaunā kvalitātē?

Impērija (no latīņu: imperium - vara) ir tāda valsts forma, kurā lielas, spēcīgas valsts vara ir koncentrēta viena cilvēka - imperatoram - vai nelielas grupas rokās. Impērijām ir raksturīga apkārtējo zemju un tautu pakļaušanas tieksme. Pakļauto teritoriju pārvaldi pēc iekarošanas veic centram pakļauti pārvaldnieki.

Par to, kad tika gāzta Romas impērija, domas dalās. Vieni apgalvo, ka Romas impērija beidza pastāvēt 476.g., kad tika gāzts pēdējais Rietumromas imperators Teodesijs I. Savukārt citi autori par beigām traktē Austrumromas, jeb Bizantijas impērijas beigas — 1453. gadā, kad tās galvaspilsētu Konstantinopoli ieņēma Osmaņu impērijas karaspēks.  

Roma bija iekarojusi daudz valstu, tāpēc ar laiku kļuva grūtāk valdīt par tām. Manuprāt, Romas impērija tika iznīcināta. Tas, ka pēc tam Roma atguva savas teritorijas un neatkarību un visi bija laimīgi, nenozīmē to, ka Romas impērija ir pāraugusi jaunā kvalitātē. Impērija tā vairs nav. Nav barbaru, kuri ierobežotu iedzīvotājus, nav vairs pakļautības, kā arī nav vairs paša imperatora. Vai tiešām to būtu jādēvē par pāraugšanu jaunā kvalitātē? Protams, ja runātu caur puķēm, tad kā piemērus šai kvalitātei varētu dot- svaigam sieram nav tik liela vērtība kā pūdētam, tāpat arī vīnam, kurš vairāk gadus nekā citi ir nostāvējis, būs lielāka vērtība. Tomēr, ne šajā gadījumā es gribētu to pielīdzināt Romas impērijai. Tās tomēr ir divas dažādas lietas. Romas impērija tika iznīcināta. Un vēlāk radās Roma, kā pati par sevi pastāvoša pilsēta. Ar jaunu kvalitāti, un ar savu Romas impērijas vēsturi. Tas, vai tā ir jauna kvalitāte pateicoties Romas impērijai, vai nē, es nespriedīšu, tomēr mans uzskats vairāk sliecas uz iznīcību. 

Viduslaiku sabiedrība – kam tic un seko ļaudis viduslaiku Eiropā?

Viduslaikos cilvēki bija ļoti kristīgi. Ticēja Dievam, baznīcai un darīja visu, lai pēc nāves nonāktu paradīzē, nevis ellē. Liela nozīme bija nodevām, kuras cilvēki maksāja baznīcai, lai tā 'atlaistu' no grēkiem. Protams, bagātākajiem un ietekmīgākajiem bija lielāka iespēja pēc nāves nokļūt paradīzē, toties parastajiem cilvēkiem bija jādara viss iespējamais, lai nenokļūtu ellē.
Manuprāt, tajos laikos zem vārda kristietība slēpās vārds ar lieliem un trekniem burtiem- bizness. Cik ērti dzīvot bija garīdzniekiem, kurus nemitīgi uzpirka, kuriem maksāja tikai par to, lai viņi kaut kā mistiski sazinātos ar Dievu un atlaistu grēkus.
Viduslaiku cilvēki nedzīvoja tagadnē, kas man šķiet ļoti muļķīgi. Viņi dzīvoja tam, lai pēc nāves iestāšanās viņam būtu labi. Bet vai 'tagad' ir labi, nevienam tas neinteresēja. Nekas viņu dzīvēs nenotika, viss bija pierasts. Cilvēki to vien darīja kā gaidīja, kad beidzot mirs.
Kāds man ir uzskats par šādu sabiedrību? Negribas jau tā atklāti teikt, bet viduslaiku cilvēki bija stulbi, naivi un muļķīgi. Vienmēr esmu sacījusi, cik briesmīgi ir dzīvot tam, lai pēc 10 gadiem vai, vienalga, 100 gadiem, būtu labi. Eksistēt šobrīd, lai vēlāk dzīvotu. Kam tas ir vajadzīgs? Viduslaiku cilvēks neprata izmantot laiku, neprata dzīvot, toties viņi prata gaidīt.
Kopsavilkumā es varu secināt to, ka viduslaikos vislielākā nozīme bija baznīcai, kristietībai un pēcnāves dzīvei. Vismaz tā lēma paši viduslaikos dzīvojošie cilvēki