Aizvēsture
ir periods, par kuru nav saglabājušās rakstiskas liecības. Tas ir vēstures
senākais posms no cilvēka rašanās brīža līdz pirmās civilizācijas izveidošanās
laikmetam. Aizvēsture ir ne tikai senākais vēstures posms, bet tas ir arī
visilgākais no visiem pārējiem posmiem.
Aizvēstures
posmā izveidojās saprātīgs cilvēks, kas ir liels ieguvums pasaulei kopumā. Pētot
šo laikmetu, var secināt to, cik strauji ir attīstījusies cilvēce un darba
rīki; kāda nozīme bija kopienām un ciltīs esošo cilvēku savstarpējām
attiecībām.
Tātad, kas
vispār ir kopiena? Es to izskaidrotu, kā kolektīvu izdzīvošanu, kas nozīmē arī
kolektīvu medīšanu, pārtikas meklēšanu, ieroču taisīšanu u.t.t.. Kopienu lielums bija atkarīgs no iespējām iegūt iztikas
līdzekļus, un tie, savukārt, bija atkarīgi no medību iemaņām, darba un medību
rīku attīstības līmeņa, kā arī no ģeogrāfiskās vides. Cilvēka eksistence bija
iespējama tikai kopienā, jo tajā laikā vārda ‘es’ vietā pastāvēja vārds ‘mēs’.
Visi bija kā viena liela ģimene, un tas, manuprāt, arī bija vissvarīgākais
izdzīvošanā. Saliedēšanās, kolektīva sadarbība un uzticēšanās kādam no cilts
locekļiem arī bija visa pamatā, un bez tā būtu ļoti grūti izdzīvot.
Uz mani ir
atstājusi iepaidu vēl kāda lieta. Tas, ka cilvēks jau kopš saviem pirmsākumiem
ir centies atvieglot savu sadzīvi, izgudrojot dažādas palīgierīces. Laikam
ejot, tas ir kļuvis attapīgāks un savos izgudrojumos oriģinālāks. Es uzskatu,
ka viena no neizprotamākajām lietām pasaulē ir cilvēka prāts. Tas ir diezgan
iespaidīgi, kā cilvēks ne no kā var izveidot darba rīkus, mājvietas un citas
lietas, kuras palīdz izdzīvot un atvieglot cilvēka ikdienas dzīvi.
Šai, diezgan straujajai, cilvēces attīstībai, manuprāt, ir jāpateicas dzīvnieku pasaulei un
dabai. Tā kā cilvēki tajā laikā bija dabas sastāvdaļa, viņiem bija iespēja daudz
novērot dzīvniekus. Redzot to, kur dzīvnieki izvēlas savas mājvietas, kā tie
medī, cilvēki mācījās un tādā veidā attīstījās līdz saprātīgai būtnei.
Izpētot šo tēmu,
liekas diezgan neparasti tas, kā pasaule ir attīstījusies no nekā, līdz
mūsdienām. Kā tas ir iespējams, ka cilvēki, kuri uzvedās kā dzīvnieki, ir
attīstījušies, auguši, un beigu beigās, te nu mēs esam- tagad cilvēki ir
saprātīgas būtnes; cilvēce ir paveikusi daudz neiedomājama, mēs esam
mainījuši pasauli. Nekas, ka tas viss ir veidojies pamazām un ilgā laika posmā,
tomēr tas šķiet visai neiedomājami, jo kādreiz taču nebija nekā, bet tagad, tajā ‘nekā’ vietā
ir ‘kaut kas'!
