Kas ir civilizācija?

Definēt, kas ir civilizācija, ir tikpat grūti kā definēt kultūru. Tā vietā mēs varam raksturot galvenās pieejas, aspektus un definēšanas veidus. Civilizācija ir  augstas kultūras sabiedrība salīdzinājumā ar primitīvo sabiedrību. Par vienu no svarīgākajām civilizācijas pazīmēm uzskata rakstību. Rakstības rašanos formāli uzskata par slieksni no aizvēstures uz seno laiku vēsturi. Rakstība ir liecība par jaunu cilvēka apziņas pakāpi.

Galvenās civilizācijas pazīmes:

•         Dzīve pilsētās;
•         Armija;
•         Rakstība;
•         Monumentālā celtniecība;
•         Reliģija;
•         Zinātne un kultūra;
•         Sarežģīta sociālā struktūra;
•         Attīstīta ražošana, zemkopība, tirdzniecība;
•         Organizēta sabiedrība valstī, tiesības.

Taču pats galvenais jautājums ir tas, kādēļ visas šīs pārmaiņas notiek. Kā un kādēļ rodas civilizācijas?

Par civilizācijas izcelsmes vienu no cēloņiem sauc dažādas ekonomiskās vajadzības. Ekonomiskās vajadzības veicina ražošanu, darba dalīšanu un sociālās sistēmas izveidi. Tomēr, mūsdienās arvien vairāk pētnieku pieņem viedokli, ka visa pamatā bija nevis ekonomiskās vajadzības, bet cilvēku apziņa.

Liela nozīme bija reliģijai. Reliģija bija tas spēks, kas piešķīra jēgu ikvienai cilvēku darbībai – politiskai, sociālai, ekonomiskai. Mūsdienu arheologu pētījumi liecina, ka visas senās civilizācijas ir radušās pilsētās, taču visas senākās pilsētas, kas mums ir pazīstamas, vispirms ir bijuši reliģiskie centri un tikai vēlāk laika gaitā ir izveidojušies par varas un valsts centriem. Tas nozīmē, ka izšķiroša loma gan pilsētu, gan civilizāciju izveidē bija reliģijai. Katrā senajā civilizācijā mēs varam atrast šādu galveno reliģisko ideju, kas ir tās pamatā un ir tās veidotāja.

Arī skatoties uz mūsdienu civilizācijām mēs redzam, ka galvenās atšķirības starp tām veido pasaules uzskatu sistēmas, kas nosaka visas pārējās sabiedriskās dzīves formas – politisko, ekonomisko, sociālo utt.  

Aizvēsture

Aizvēsture ir periods, par kuru nav saglabājušās rakstiskas liecības. Tas ir vēstures senākais posms no cilvēka rašanās brīža līdz pirmās civilizācijas izveidošanās laikmetam. Aizvēsture ir ne tikai senākais vēstures posms, bet tas ir arī visilgākais no visiem pārējiem posmiem.

Aizvēstures posmā izveidojās saprātīgs cilvēks, kas ir liels ieguvums pasaulei kopumā. Pētot šo laikmetu, var secināt to, cik strauji ir attīstījusies cilvēce un darba rīki; kāda nozīme bija kopienām un ciltīs esošo cilvēku savstarpējām attiecībām.

Tātad, kas vispār ir kopiena? Es to izskaidrotu, kā kolektīvu izdzīvošanu, kas nozīmē arī kolektīvu medīšanu, pārtikas meklēšanu, ieroču taisīšanu u.t.t.. Kopienu lielums bija atkarīgs no iespējām iegūt iztikas līdzekļus, un tie, savukārt, bija atkarīgi no medību iemaņām, darba un medību rīku attīstības līmeņa, kā arī no ģeogrāfiskās vides. Cilvēka eksistence bija iespējama tikai kopienā, jo tajā laikā vārda ‘es’ vietā pastāvēja vārds ‘mēs’. Visi bija kā viena liela ģimene, un tas, manuprāt, arī bija vissvarīgākais izdzīvošanā. Saliedēšanās, kolektīva sadarbība un uzticēšanās kādam no cilts locekļiem arī bija visa pamatā, un bez tā būtu ļoti grūti izdzīvot.

Uz mani ir atstājusi iepaidu vēl kāda lieta. Tas, ka cilvēks jau kopš saviem pirmsākumiem ir centies atvieglot savu sadzīvi, izgudrojot dažādas palīgierīces. Laikam ejot, tas ir kļuvis attapīgāks un savos izgudrojumos oriģinālāks. Es uzskatu, ka viena no neizprotamākajām lietām pasaulē ir cilvēka prāts. Tas ir diezgan iespaidīgi, kā cilvēks ne no kā var izveidot darba rīkus, mājvietas un citas lietas, kuras palīdz izdzīvot un atvieglot cilvēka ikdienas dzīvi.

Šai, diezgan straujajai, cilvēces attīstībai, manuprāt, ir jāpateicas dzīvnieku pasaulei un dabai. Tā kā cilvēki tajā laikā bija dabas sastāvdaļa, viņiem bija iespēja daudz novērot dzīvniekus. Redzot to, kur dzīvnieki izvēlas savas mājvietas, kā tie medī, cilvēki mācījās un tādā veidā attīstījās līdz saprātīgai būtnei.

Izpētot šo tēmu, liekas diezgan neparasti tas, kā pasaule ir attīstījusies no nekā, līdz mūsdienām. Kā tas ir iespējams, ka cilvēki, kuri uzvedās kā dzīvnieki, ir attīstījušies, auguši, un beigu beigās, te nu mēs esam- tagad cilvēki ir saprātīgas būtnes; cilvēce ir paveikusi daudz neiedomājama, mēs esam mainījuši pasauli. Nekas, ka tas viss ir veidojies pamazām un ilgā laika posmā, tomēr tas šķiet visai neiedomājami, jo kādreiz taču nebija nekā, bet tagad, tajā ‘nekā’ vietā ir ‘kaut kas'!

Vēstures nozīme un jēga

Mēs piedzimstam, uzaugam, mācāmies un dzīvojam pasaulē, kas ir pastāvējusi jau sen pirms mums, un šī pagātne nenovēršami ietekmē mūsu uzskatus un visu ko mēs darām. Bet bieži vien cilvēki visai egoistiski uzgriež muguru vēsturei, apgalvojot, ka šī zinātne nav nepieciešama. Bet, kas notiktu, ja tās nebūtu? Cik tālu būtu attīstījusies cilvēce un vai tehnoloģijas būtu tādā līmenī kā pašlaik? Manuprāt, vēsture ir visa pamats. Ja cilvēki nezinātu vēsturi, tad arī nekas nebūtu izveidojams uz šī pamata. Es domāju, ka cilvēki nemaz nevarētu pilnvērtīgi dzīvot tagadnē, ja nezinātu vismaz svarīgākos notikumus pagātnē. Bez vēstures izzināšanas mēs nezinātu, kas mēs esam, kādi ir bijuši mūsu senči, kad un kur tie cēlušies, kādu apstākļu un notikumu ietekmē mēs šobrīd esam šeit tieši tādi, kādi esam. Bez vēstures zināšanām nav iespējams izprast šodienas realitāti un bez pagātnes izzināšanas nav nākotnes. Vēsture sniedz neatkārtojamu iespēju cilvēcei mācīties no pagātnes kļūdām un paredzēt dažādus ekonomiskus un politiskus procesus. Turklāt to pētot sīkāk var arī mēģināt novērst tuvojošos draudus, izmainot rīcību vai tieši otrādi — sekojot tādai pašai rīcībai, kāda jau reiz vēsturē pieredzēta. Vēsture ir jāzina, lai mēs iemācītos vērtēt un analizēt notikumus.
Līdz šim mans priekšstats par vēsturi nebija visai labs, jo pārsvarā biju ar to saskārusies skolā, sēžot pie biezām vēstures grāmatām un mēģinot iedziļināties lasītajā. Bet, izzinot šo tēmu, esmu sapratusi to, ka vēsture nav tik bezjēdzīga un garlaicīga, kā man tas likās iepriekš, jo vēsturei ir nozīme un jēga!